Votergeitas ir viena no lielākajām politiskajām sajūtām ASV vēsturē. Tas notika 1972.—1974. gadā, un tās aizsācējs nebija neviens cits kā Ričards Niksons, 37 ASV prezidents, kurš (pēc skandāla atklāšanas) bija vienīgais ASV prezidents, kurš pakāpās no savas pozīcijas, draņķīgi rakstot politiskās Amerikas lapās.
Kas bija Votergeitas?
Skandāls attīstījās ap Niksona valsts pārvaldes nelegālām darbībām. Viņa atbalstītāji vēlējās Niksona pārvēlēšanu tik slikti, ka viņi centās diskreditēt savus pretiniekus. Viņu rīcība bija ne tikai aizskaroša, bet arī nelikumīga. Niksons izveidoja organizāciju ar nosaukumu “Komiteja, lai atkārtoti ievēlētu prezidentu” un devās tik tālu, lai saņemtu medicīniskos dokumentus, kas apvaino viņa pretinieku - Danielu Ellsbergu, kurš tolaik apmeklēja psihiatru.
Ziņotāji sākotnēji nodeva informāciju, kas liecināja, ka Niksona administrācija vēlējās nelegāli diskreditēt demokrātiskos pretiniekus, taču tiem nebija pietiekamu pierādījumu, kas ļautu tiesībaizsardzības iestādēm veikt atbilstošus pasākumus un izbeigt nelikumīgas darbības.
Viss mainījās 1972. gadā, kad pieci cilvēki ielauzās Demokrātiskajā Nacionālās komitejas galvenajā mītnē Vašingtonā un centās nelikumīgi noslaucīt ēku. Starp aizturētajiem bija Džeimss Makkords, komitejas loceklis atkārtoti ievēlēt prezidentu. Tad gan FIB, gan sabiedrība vairāk pievērsās grupas aktivitātēm. Tomēr, neskatoties uz skandālu, Niksons viegli uzvarēja 1972. gada prezidenta vēlēšanās.
“Santehniķi” - kā tika saukti pieci vīrieši, kas pārklāti ar Votergeju, tika tālāk izmeklēti. Sabiedrība tuvāk ieraudzīja prezidentu, savukārt žurnālisti no “Washington Post” - Bobs Vudvards un Karls Bernšteins - koncentrējās uz Komitejas nelegālo darbību pierādīšanu, lai atkārtoti ievēlētu prezidentu. Viņus atbalstīja anonīms informācijas avots - ziņotāja nosaukums “Deep Throat”. Žurnālisti publicēja ziņotāja sniegto informāciju un daudzus gadus aizsargāja viņa identitāti. Tas bija tikai 2005. gadā, kad tika atklāta Deep Throat identitāte Mark Felt - toreizējās FIB direktora vietnieks, kas bija tieši iesaistīts Votergeitas zādzības lietā.
Marks Felts bija dusmīgs par to, cik daudz Niksona administrācija velk stīgas, slēpjot savu nelegālo uzvedību. Šī iemesla dēļ viņš nolēma sadarboties ar neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem, kas neapmierināja viņa uzticību un palīdzēja atklāt patiesību.
Pēc daudziem rakstiem un publiskotām lietām tika izveidota Senāta komiteja, kurai bija paredzēts objektīvi risināt Niksona partnerus. TV stacijas sniedza tiešraidi stundas liecinieku uzklausīšanu daudzus mēnešus 1973. Amerikāņi paši varēja redzēt, ko valdošā partija darīja, lai viņu prezidents būtu atkārtoti ievēlēts. Sabiedrība zaudēja uzticību savam prezidentam un Pārstāvju palāta 1974. gadā nolēma apsūdzībā likt Niksonu un pēc tam atņemt viņam amata pienākumus. Tomēr 1974. gada 9. augustā pats Ričards Niksons atkāpās no savas funkcijas. Viņa pēctecis Džeralds Fords izdeva žēlastības aktu, kas neļāva tiesvedību pret Niksonu.
Līdz šai dienai Mark Felt ir viens no populārākajiem ziņotājiem. Atzīts par amerikāņu patriotu, viņš ignorēja briesmas un informēja attiecīgos departamentus par notiekošo. Neskatoties uz to, ka Niksons netika notiesāts par viņa rīcību, viņš vairs nevarēja ieturēt prezidenta funkciju.
